Šāgada nogalē atkal klajā nāks fotogrāfa Sergeja Kondrašina personālais kalendārs, ko pareizāk būtu dēvēt par nelielu mākslas albumu ar kalendāra funkciju. Jau ceturto reizi šim Sergeja projektam pozēs Latvijā pazīstamas skaistas un gudras sievietes – kā saka pats mākslinieks, tieši ar šādām modelēm viņam vienmēr veicas.
Pastaiga Kondrašinu pazīst sen un labi, jo Sergejs vairākus gadus ir bijis pastāvīgs žurnāla stila foto autors. Tagad viņam pieder sava fotostudija un Latvijas pirmā private fotobanka, taču tikai ar to vien nepietiktu, lai fotogrāfs nonāktu savas jomas gardēžu redzeslokā, turklāt būtu pamanīts ne vien Latvijā un tuvējās ārzemēs, bet arī starptautiskā apritē. Viņa fotomākslas projektu skaitā ir 2007. gadā tapušais pārlaicīgi skaistais albums Underwater Photo Ballet (Zemūdens fotobalets) ar Elzu Leimani un Raimondu Martinovu modeļu lomā, šopavasar klajā nākušais Bloody Album (Asiņainais albums – projekts, ko iedvesmojusi līdzjūtība pret mūsu mazajiem brāļiem) un nu jau ikgadējais Calendarlv. Šoreiz sarunas tēma ir galvenokārt pēdējais no tiem – ekskluzīvs 500 eksemplāru izdevums. 2009. gada kalendāra bildēšanā iesaistījās astoņas meitenes, to skaitā MTV vīdžejs Žanete Skarule, dejotāja Aleksandra Kurusova, starptautisko attiecību speciāliste Guna Leiškalne, kā arī fotogrāfa iecienītās modeles, kuras jau kļuvušas par projekta pastāvīgajām dalībniecēm. Kāpēc sāki strādāt erotiskā foto žanrā? Sāku fotografēt ļoti jauns. Un iesācēju fotogrāfu Sergeju Kondrašinu visvairāk interesēja tas pats, kas visus astoņpadsmitgadīgos jauniešus, – meitenes, meitenes un vēlreiz meitenes. Taču manās rokās bija fotoaparāts, un ar to es ievērojami izcēlos vienaudžu vidū. Kurai sievietei tad negribas ieiet pasaules mākslas vēsturē – pat ja tālab nāktos nedaudz atkailināties? (Smejas.) Nu, bet runājot nopietni, es uzskatu kailumu par skaistuma tīrāko formu. Nespēju jūsmot par modīga dizainera tērpu, dažus tūkstošus naudas vienību vērtu, ja tas kropļo modeles proporcijas. Uzreiz gribas izlaist brīvībā viņas patieso skaistumu. Jebkurš apģērbs nozīmē zināmu stilu, tēlu – tātad arī spēli. Savukārt man patīk vērot, kā, atkailinot ķermeni, sieviete atkailina arī savu būtību, no- ņem visas sociālās maskas un kļūst īsta. Māksliniekam, kurš strādā ar kailu modeli, nepieciešama smalka mēra sajūta un nevainojama gaume. Kā tev izdodas nobalansēt uz tik asās atklātības šķautnes? Ielūkojieties jebkurā Latvijas internet portālā, kur cilvēki ievieto savas fotogrāfijas, – redzēsiet, cik tur ir taisnvirziena atklātības, kas robežojas ar pornogrāfiju, kaut arī visi noteikumi tā kā būtu ievēroti un meitenes fotogrāfijās apģērbtas. Man ļoti patika tas, kā uz komentāriem par fotografēšanos manam jaunajam kalendāram reaģēja Guna Leiškalne. Uz izsaucieniem: “Kā gan viņa varēja fotografēties kaila? Sievietei taču ir jāsaglabā savs noslēpums, piesedzot to vismaz ar biksītēm!” viņa atbildēja: “Ja sieviete visus savus noslēpumus var piesegt ar biksītēm, man viņas ir patiesi žēl!” Man veicas ar gudrām modelēm, tāpēc atļaušos citēt vēl vienu. Kad draudzene viņai jautāja, kāpēc tik dārgi maksāt par fotosesiju, vai tad nav vienalga, kas tevi pliku fotografē!? – viņa atbildēja: “Tie, kas bildē plikās, ir lēti tāpēc, ka šīs bildes izskatās pēc kriminālistikas lietiskajiem pierādījumiem.” Nav svarīga atkailinātības pakāpe – drīzāk nozīme ir modeles intelektam, tam, cik smalka ir viņas būtība, un viņas spējai redzēt lietas vairākās dimensijās. Cik lielā mērā parasti sakrīt tavs un modeles vērtējums par viņas ārieni? Meitenes bieži sevi nenovērtē. Manuprāt, neesmu saticis nevienu sievieti, kura domātu, ka viņai viss ir labs… Taču tas ir izprotams mehānisms: mēs paši savu attēlu spogulī uztveram pavisam savādāk nekā citi, jo vienlaicīgi ar vienādu asumu redzam tikai nelielu sava ķermeņa fragmentu, nevis visu to kopumā. Pārējo smadzenes tobrīd vienkārši piedomā klāt – un droši vien ne uz to labāko pusi… Vai vari noformulēt savu personīgo sievietes skaistuma jēdzienu? Uz to ir grūti atbildēt, neizmantojot plaši izplatītas formulas. Tāpēc atbildēšu ar lakonisku, bet pēc būtības pareizu fotogrāfu anekdoti. Draugi jaunlaulātajam kolēģim prasa: tava sieva ir skaista? Viņš brīdi padomā, tad atbild: “Skatoties, kā gaismas saliek.” Tad nu man arī visas sievietes ir skaistas, jo es esmu profesionālis un māku pareizi salikt gaismas. (Viltīgi smaida.) Kas, tavuprāt, īstu mākslu atšķir no mirklīgās, no tābrīža pieprasījuma? Īsta māksla ir mūžīga, mirklis – īss… Esmu gatavs izskaidrot šo aksiomu fotogrāfijas aspektā. Šogad mans kalendārs pirmo reizi būs krāsains, taču es joprojām palieku uzticīgs klasiskā melnbaltā foto piekritējs. Zinu, ka nomācošajam vairumam mietpilsoņu patīk spilgtās multeņu tipa bildes, kas apstrādātas fotošopā – efektīgi izskatās. Taču tas tā ir šodien. Pēc gadiem trim vai pat pēc gada datortehnoloģijas, no kurām tiešā veidā ir atkarīgs fotošopa produkts, būs stipri progresējušas. Un šīs multenes izskatīsies kā minimums muļķīgi. Savukārt kvalitatīva melnbaltā fotogrāfija būs aktuāla arī pēc 50 gadiem. Vēl kas: zīmēt fotošopā tagad prot katrs otrais skolēns. Bet cilvēkus, kuri prot uztaisīt kvalitatīvu foto produktu, izmantojot tikai gaismas un kameru, Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt. Viss, kas ir rets, vienmēr ir arī dārgs. Izrādījās, ka Žanete Skarule ir neparasti drosmīga meitene – tiltiņš, uz kura margām viņa pozē, atrodas 1010 metru virs jūras līmeņa. Kas bija tavi skolotāji foto jomā? Vai arī uzskati sevi par fotogrāfijas self-made man? Diemžēl vai, par laimi, nevienu skolotāju nosaukt nevaru. Padomju laikā Latvijā nebija iespējas iegūt cienījamu izglītību fotogrāfijas jomā. Es apguvu pamatus, bet tālāk slīpēju savu meistarību pats, gūstot visvērtīgāko skolu – pieredzi – ar mēģinājumu un kļūmju metodi. Tātad esmu autodidakts. Taču manā studijā nav redzami ierastie foto žurnālu un mākslas albumu krāvumi. Sieva brīnās, ka es, būdams radošs cilvēks, neinteresējos ar to, ko dara kolēģi citur pasaulē. Bet mana nostāja ir galēji vienkārša: “Kam man svešas idejas, ja savu ir pāri galvai?” Sieva nav greizsirdīga darba sakarā? Tieši otrādi. Viņa man ļoti palīdz. Attiecībās galvenais taču ir mīlestība un humora izjūta. Turklāt man vispār nav svarīgi sievietes ārējie parametri. Ir kaut kas tāds, ko nevar ieraudzīt ar acīm un aptaustīt ar rokām. Droši vien tie ir kaut kādi fluīdi, enerģija – kaut kas tāds, ko jūti uzreiz. Tas, kas piemīt tikai vienai – mīļotajai – sievietei. nelielu sava ķermeņa fragmentu, nevis visu to kopumā. Pārējo smadzenes tobrīd vienkārši piedomā klāt – un droši vien ne uz to labāko pusi… Vai vari noformulēt savu personīgo sievietes skaistuma jēdzienu? Uz to ir grūti atbildēt, neizmantojot plaši izplatītas formulas. Tāpēc atbildēšu ar lakonisku, bet pēc būtības pareizu fotogrāfu anekdoti. Draugi jaunlaulātajam kolēģim prasa: tava sieva ir skaista? Viņš brīdi padomā, tad atbild: “Skatoties, kā gaismas saliek.” Tad nu man arī visas sievietes ir skaistas, jo es esmu profesionālis un māku pareizi salikt gaismas. (Viltīgi smaida.) Kas, tavuprāt, īstu mākslu atšķir no mirklīgās, no tābrīža pieprasījuma? Īsta māksla ir mūžīga, mirklis – īss… Esmu gatavs izskaidrot šo aksiomu fotogrāfijas aspektā. Šogad mans kalendārs pirmo reizi būs krāsains, taču es joprojām palieku uzticīgs klasiskā melnbaltā foto piekritējs. Zinu, ka nomācošajam vairumam mietpilsoņu patīk spilgtās multeņu tipa bildes, kas apstrādātas fotošopā – efektīgi izskatās. Taču tas tā ir šodien. Pēc gadiem trim vai pat pēc gada datortehnoloģijas, no kurām tiešā veidā ir atkarīgs fotošopa produkts, būs stipri progresējušas. Un šīs multenes izskatīsies kā minimums muļķīgi. Savukārt kvalitatīva melnbaltā fotogrāfija būs aktuāla arī pēc 50 gadiem. Vēl kas: zīmēt fotošopā tagad prot katrs otrais skolēns. Bet cilvēkus, kuri prot uztaisīt kvalitatīvu foto produktu, izmantojot tikai gaismas un kameru, Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt. Viss, kas ir rets, vienmēr ir arī dārgs. Izrādījās, ka Žanete Skarule ir neparasti drosmīga meitene – tiltiņš, uz kura margām viņa pozē, atrodas 1010 metru virs jūras līmeņa. Kas bija tavi skolotāji foto jomā? Vai arī uzskati sevi par fotogrāfijas self-made man? Diemžēl vai, par laimi, nevienu skolotāju nosaukt nevaru. Padomju laikā Latvijā nebija iespējas iegūt cienījamu izglītību fotogrāfijas jomā. Es apguvu pamatus, bet tālāk slīpēju savu meistarību pats, gūstot visvērtīgāko skolu – pieredzi – ar mēģinājumu un kļūmju metodi. Tātad esmu autodidakts. Taču manā studijā nav redzami ierastie foto žurnālu un mākslas albumu krāvumi. Sieva brīnās, ka es, būdams radošs cilvēks, neinteresējos ar to, ko dara kolēģi citur pasaulē. Bet mana nostāja ir galēji vienkārša: “Kam man svešas idejas, ja savu ir pāri galvai?” Sieva nav greizsirdīga darba sakarā? Tieši otrādi. Viņa man ļoti palīdz. Attiecībās galvenais taču ir mīlestība un humora izjūta. Turklāt man vispār nav svarīgi sievietes ārējie parametri. Ir kaut kas tāds, ko nevar ieraudzīt ar acīm un aptaustīt ar rokām. Droši vien tie ir kaut kādi fluīdi, enerģija – kaut kas tāds, ko jūti uzreiz. Tas, kas piemīt tikai vienai – mīļotajai – sievietei.
Man patīk vērot, kā, atkailinot ķermeni, sieviete atkailina arī savu būtību, noņem visas sociālās maskas un kļūst īsta.